Skolotājs - mācību procesa organizators 

Mēs Kuldīgas 2.vidusskolā esam pārliecināti, ka mūsdienīga izpratne par mācīšanu un mācību procesa organizēšanu akcentē skolotāja kā mācību procesa organizatora darbību, lai palīdzētu skolēnam viņa individuālajā izziņā.

Jēdzienu „uz skolēnu centrēta mācīšanās” ieviesa K.Rodžers (Rogers, 1963), bet jau kopš Sokrāta laikiem notiek aktīva diskusija par skolēnu patstāvību mācībās un par skolotāja lomu mācību procesā.

„Skolotāji ir kvalificēti savā mācību priekšmetā; viņi zina; un viņi nav apmierināti, kamēr neizstāsta skolēniem to, ko zina. Pedagoģijas žargonā to mēdz dēvēt par zināšanu sniegšanu: skolotāja funkcija ir dot zināšanas skolēniem, kuri neko nezina un vispiemērotākais veids tam ir stāstījums” (Hargreaves, 1982:200). Vispašsaprotamākais veids ne vienmēr ir visefektīvākais veids – svarīgi izvēlēties tādu veidu, kas palīdz skolēnam izprast zināšanu nozīmi un palīdz tās saglabāt atmiņā un pēc nepieciešamības izmantot (Brandes & Ginnis, 1994). Kā atzīst Karls Rodžers (Rogers, 1965:389): „Es zinu, ka es nevienam neko nevaru iemācīt. Es varu tikai nodrošināt vidi, kurā viņš var mācīties.”

Pasaulē tiek lietoti dažādi nosaukumi alternatīvām mācīšanas pieejām, kas atbalsta uzskatu, ka skolotājs nav zināšanu sniedzējs, bet skolēns pasīvs to saņēmējs (Brandes & Ginnis, 1994):

  • Uz skolēnu centrēta mācīšanās jeb Student-Centred Learning (Rogers);
  • Pētnieciska mācīšanās jeb Enquiry (Sokrāts);
  • Empīriska mācīšanās jeb Experiential (Dewey);
  • Humānisms jeb Humanistic (Weinstein);
  • Saistīta mācīsanās jeb Confluent (Brown);
  • Progresīva mācīšanās jeb Progressive (Bennett);
  • Aktīva konsultēšana jeb Active Tutorial Work (Button) u.c.

Katrai no šīm pieejām ir sava specifika, bet kopīgas pamatnostādnes:

  • skolēna kā individualitātes attīstība,
  • ārēja disciplīna tiek aizstāta ar pašdisciplinētu mācīšanos, skolēnu aktīvi iesaistot mācību procesā no lēmumu pieņemšanas līdz rezultātu sasniegšanai,
  • mācīšanās no skolotāja, kā galvenā informācijas avota, un grāmatām tiek mainīta uz mācīšanos no pieredzes, t.i., pašam meklējot informāciju un ar skolotāja palīdzību nonākot pie secinājumiem,
  • no vingrināšanās un atsevišķu prasmju trenēšanas uz kompetences attīstību,
  • zināšanu lietošana un kritiskas un radošas domāšanas attīstība, risinot reālās dzīves problēmas.

Izpratnes maiņa par mācību procesa organizēšanu un skolēna mācīšanos, nosaka arī izpratnes par skolotāja darbību mācību procesā maiņu. Mācīšana - mērķtiecīga palīdzība skolēnam viņa individuālajā izziņā, mācību izziņas organizēšana. Skolotāja darbība, kas atvieglina skolēna pieredzes bagātināšanos, rosina izziņas uzdevuma veidošanos, intensificē garīgo attīstību, attieksmju veidošanos, lai skolēns iemācītos patstāvīgi izzināt, risinot aizvien jaunas grūtības pakāpes intelektuālus un praktiskus uzdevumus (Žogla, 2001). Mācīšanas jēdziens parasti aptver atbildi uz četriem vissvarīgākajiem jautājumiem: kam jāmāca (skolēns, students ar individuālām īpašībām), kas jāmāca (saturs), kāpēc jāmāca (pamatojums, motivētība) un kā jāmāca (metodes, organizatoriskās formas, saskarsme). Mācīšana ietver arī iedrošināšanu, uzmundrinājumu, kas palīdz skolēnam nostiprināt ticību savām spējām un rezultāta sasniedzamībai.

Pēc Latvijas Universitātes materiāliem sagatavoja I.Reisa